Iedomājies situāciju – pēc divām nedēļām uzstādīts kāda projekta termiņš, un Tu esi rāmas pašpārliecinātības pārņemts. Galu galā – divas nedēļas, tās ir 336 stundas – šajā laikā Tu mierīgi varētu pagūt aizlidot līdz Mēnesim un atpakaļ, noklausīties visas Bītlu dziesmas, izdzert 150 kafijas krūzes, noskriet desmit maratonus, iziet svešvalodas kursus – un laiks vēl paliktu pāri. Taču atlikušo stundu skaits lēnām, bet neatgriežami sarūk, un Tu jūti, kā tām līdzi dodas arī Tava pašpārliecinātība. Galu galā Tu attopies, izmisīgi cenšoties darbu pabeigt vakarā pirms tā nodošanas, kārtējo reizi izaicinot savus produktivitātes, stresa un adrenalīna limitus.

Vai šāda situācija izklausās pazīstama? Neesi vienīgais – Indianas Universitātē Pensilvānijā veiktā aptauja ļāva secināt, ka 99% aptaujāto studentu ir kaut reizi mācījušies eksāmeniem pēdējā brīdī, pie tam vairāk kā 25% apgalvoja, ka darot to pirms katras ieskaites (Gerwick, 2014). Kas ir iemesli, kas liek mums darīt visu pēdējā brīdī?

Kādēļ mēs ignorējam prioritātes?

Viens no iemesliem, kas apdraud uzdevumu savlaicīgu izpildi, ir prokrastinācija – tendence brīdī, kad jāstrādā pie kā svarīga un steidzama, izvēlēties nodarboties ar dažādām blakuslietām. Tā var izpausties dažādi – izspēlējot „vēl tikai vienu” Candy Crush Saga līmeni, lasot ziņu rakstus vai beidzot sakārtojot savu galdu tikai, lai nebūtu jāpieķeras pie uzdevuma pildīšanas. Prokrastinācija vienmēr ir apzināta – tas ir mūsu pašu izvēlēts ceļš prom no iecerētās produktivitātes un savlaicīguma.

Uz šī ceļa nonākt palīdz vairāki faktori. Pirmkārt, tā ir nepatika pret darāmo – varbūt tas ir garlaicīgs vai kaitinošs? Varbūt gluži vienkārši tas liekas nesvarīgs? Bet varbūt gluži vienkārši nav skaidrs, no kura gala tam ķerties klāt? Visi šie faktori var ietekmēt to, cik pievilcīgs mums liekas kāds uzdevums (Blunt & Pychyl, 2000). Tāpat mēs mēdzam atlikt uz vēlāku laiku to uzdevumu izpildi, par kuriem mēs izjūtam bažas un bailes no neveiksmes (Solomon & Rothblum, 1984). Lai gan tas šķiet neproduktīvs risinājums, kā cīnīties ar iespējamu neveiksmi, cilvēki nereti izvēlas svarīgu darbu vietā darīt blakuslietas, lai neizdošanās gadījumā vainu varētu novelt uz tām (McCrea, 2008). 

Lai cik paradoksāli tas nešķistu, prokrastinē arī tie cilvēki, kas prot plānot un efektīvi izmantot savu laiku. Nereti šāda efektivitāte, kas ļauj ļoti īsā laika sprīdī padarīt lielu apjomu darba, pat tiek izmantota kā iegansts, lai pēc iespējas ilgāk novilcinātu darba izpildi (Schraw, Wadkins, & Olafson, 2007).

Ieroči cīņā pret prokrastināciju

Tas, kādu taktiku Tev jāizvēlas, apkarojot savu vēlmi prokrastinēt, ir atkarīgs no tā, kas tieši izraisījis tieksmi novērsties no aktuālā projekta. Tomēr jebkuru no taktikām papildina un uzlabo skaidru, konkrētu un strukturētu plānu izstrāde, kā arī pašam savu laika termiņu noteikšana.

Ja pie darba ķerties negribas, jo tas gluži vienkārši šķiet garlaicīgs, padomā – varbūt kaut kas no darāmā šķiet personīgi interesants, vai varbūt Tu redzi, kā iegūtā pieredze Tev varētu palīdzēt nākotnē? Interese par darbu un sev nozīmīga stimula paturēšana prātā palīdz samazināt prokrastināciju.

Ja nu tomēr projekts šķiet kā liels mākonis bez nekādas zelta maliņas, tad problēma jārisina no otra gala un jācenšas padarīt mazāk interesanta apkārtējā vide. Praktiski tas nozīmē izslēgt Facebook, uzlikt austiņas, lai nedzirdētu kolēģu pļāpas, un noteikt sev nelielu balvu par, piemēram, katru pie nepatīkamā projekta nostrādāto stundu.

No otras puses, prokrastinācijas iemesli var slēpties padarāmā neskaidrībā – sajūtā, ka nav zināms, kas tieši šobrīd būtu jādara. Šajā gadījumā ļoti palīdz iespēja strādāt komandā vai vismaz konsultēties ar kādu kolēģi (Schraw et al., 2007). Bet, ja šādas iespējas nav, tad nepieciešams sevi sapurināt un gluži vienkārši sākt jebkur – pat, ja šķiet, ka pirmie soļi būs kļūdaini un labojami. Šim šķietami vienkāršajam padomam patiesībā ir dziļāks psiholoģisks skaidrojums – proti, iesākti (un nepabeigti) uzdevumi labāk paliek mūsu atmiņā un raisa tieksmi darboties, lai tos pabeigtu (Taylor, 2013).

Savukārt, ja jāatzīst, ka nevēlēšanos strādāt izraisa bailes no tā, ka kaut kas varētu nesanākt, jāapdomā, vai, izvairoties no rīcības pavisam, sekas nebūs vēl nepatīkamākas kā mēģinot kaut ko darīt.

Taču ir arī ieroči, kas šādā cīņā vēršas pret sevi pašu. Viens no tiem ir sevis šaustīšana par to, ka neesi gana produktīvs. Kā izrādās – cilvēki, kas spējīgi sev par savu prokrastināciju piedot, turpmāk no tās spējīgi labāk izvairīties (Wohl, Pychyl, & Bennett, 2010).

Psiholoģe un koučinga speciāliste Linda Sapadina piedāvā praksē balstītu pieeju cīņai ar prokrastināciju, izdalot sešus prokrastinētāju tipus. Šī raksta beigās pieejams links uz īsu, asprātīgi izveidotu testu, kurā iespējams noteikt, kuram no tipiem visdrīzāk atbilsti Tu.

Tomēr ne vienmēr vaina slēpjas mūsu laika sadalīšanā – dažkārt izrādās, ka laika tik tiešām pietrūkst...

Cik godīgs Tu esi pret sevi, plānojot savu laiku?

Izrādās, ka, uzstādot termiņus un plānojot savu darbu, mēs esam optimisti. Proti, kā atklāja Kānemans un Tverskis (Kahneman & Tversky, 1979), mēs paredzam, ka uzdevuma veikšanai būs nepieciešams īsāks termiņš nekā patiesībā. Pie tam šāda kļūda plānošanā nav atkarīga no cilvēka pieredzes – pārāk īsus termiņus paredz gan „zaļi” jaunpienācēji, gan rūdīti profesionāļi un cilvēki, kas jau iepriekš pildījuši tādus pašus uzdevumus. Tā rodas, mums fokusējoties uz optimistiskāko scenāriju – mēs tiecamies ignorēt negatīvos ārējos faktorus, kas iepriekš apdraudējuši kāda pienākuma laicīgu izpildi.

Laimīgā kārtā arī pret šo problēmu iespējams cīnīties. Darils Forsits un Kristofers Bērts iesaka sadalīt projektu mazākos uzdevumos un plānot katru no tiem atsevišķi (Forsyth & Burt, 2008). Taču pastāv arī vienkāršāks veids, kā apiet šo kļūdu – proti, vadīties nevis pēc savām iecerēm, bet pēc tā, cik ātri iepriekš izdevies šādus uzdevumus veikt (Kahneman & Tversky, 1979).

 

Noskaidro savu prokrastinatora tipu! http://www.bringyourchallenges.com/procrastinator

 

Atsauces

Blunt, A., & Pychyl, T. (2000). Task aversiveness and procrastination: A multi-dimensional approach to task aversiveness across stages of personal projects. Personality and Individual Differences, 28, 153–167.

Forsyth, D. K., & Burt, C. D. D. (2008). Allocating time to future tasks: The effect of task segmentation on planning fallacy bias. Memory and Cognition, 36 (4), 791-198.

Gerwick, J. (2014). Cramming for exams? Join the crowd. The Hawkeye Online. Retrieved from: https://thehawkeyeonlinenews.wordpress.com/2014/06/04/cramming-for-exams-join-the-crowd/

Kahneman, D., & Tversky, A. (1979). Intuitive prediction: biases and corrective procedures. TIMS Studies in Management Science, 12, 313–327.

Solomon, L. J., & Rothblum, E. D. (1984). Academic procrastination: Frequency and cognitive-behavioral correlates. Journal of Counseling Psychology, 31 (4), 503-509.

Taylor, A. (2013). Zeigarnik effect. In Encyclopedia of Human Memory (pp. 1197-1198). eBook: Greenwood Publishing Group.

Wohl, M. J. A., Pychyl, T.A., & Bennett, S.H. (2010) I forgive myself, now I can study: How self-forgiveness for procrastinating can reduce future procrastination. Personality and Individual Differences